vai ir dziive peev EVS?

Dazreiz gribas uzmest luupu un vainot EVS un organizaaciju par dziivosjanu inkubatora rezjiimaa uz gadu un peec tam Tevi taa vienkaarsji njem un izmet uz ielas, iistajaa dziivee. Dazreiz gribas stipri lamaaties par to, ka vasaraa aicinaaja palikt un teica, ka meklees iespeejas nosegt manu darbu, bet neko no ta neizdarija un darba peec EVS nepienema. Reizem gribas saskaitit sirmos matus un pardzivojumus, ka ari parpuli un pieprasit k0mpensaciju.

Varbut taisniba - profesionala zinja neko daudz neiemacijos. Bet koncetreties uz paridarijuma sajutu un vainot kismiskus spekus taja, ka laicigi netika nodrosinata nakotne, nav nekadas jegas. Un ta ari gluzji nav taisniba, ka par nakotni nedomaju nevienu mirkli ... ir nenovertejama pieredzes bagazja un tik daudz labu cilveku apkaart.
Ja nebutu Loesjes, varbut veljoprojam nebutu bijusi Ukraina, vai satikusi Joshi un aizcelojusi uz Serbiju. Ja nebutu Loesjes, varbut joprojam nezinatu neko par creative activism, alternativiem dzives veidiem, vai baiditos spert kaju KOPI skvota pagalma... nemaz nerunajot par sirdsdraugiem, draugiem un personibam, kas sji gada laika satikti, iepaziti tuvak ...

Bet skaidriba par dzives jegu visnotalj nav radusies. Kaut gan - tas nekad nav bijis mans merkis - aizbraukt "kaut kur" caur EVS programmu, vai pazust no Latvijas, lai savestu kartiba galvu un domas.
EVS bija ka dalja no dzives pluduma, logisks rezultats 4 gadu sadarbibai ar Loesji no Latvijas. Ik reizi, kad padomaju, atklaju no jauna, ka mana dzive liela nozime ir piecgades plaaniem - piecus gadus macijos gimnazija, piecus gadus dzivoju Riga, piecus gadus biju iesaistita Loesje ... varbut tadelj, bet varbut tiesji citu iemeslu delj nolemu palikt Berline. Jo ja ari manas attiecibas ar ofisu ir beigushas, no sjis pilsetas varu vel tik daudz macities.

Manaa Jaungada laimiitee izliets kugjis un noveeleejuma lapinja saka LABAIS TEVI PADARIS STIPRAKU; SLIKTAIS - GUDRAKU... un man skjiet, ka sjodien ir labs celaveejsh!