Ukrainas iekarotāji 2. Pārdomas.

Puse no darba laika gan paiet Loesje ziņu ēnā, ka viņi nevēlas mani pieņemt darbiņā no Jaunā gada. Patiesībā šī doma man indē ēstgribu un neļauj mierīgi gulēt, vai skatīties acīs Evanam - manam kolēģim, kurš bija viens no lēmuma pieņēmējiem. Un kādēļ tādas mocības? Kādā bezmiega mirklī pieceļos, izeju no istabiņas, lai ar karstas tējas krūzi izietu uz balkona ieelpot svaigu nakts gaisu. Un tur arī saprotu - es neprotu zaudēt!!! Es protu cīnīties līdz pēdējam, nepadoties, labot kļūdas, piedot, bet es nesaprotu, ko nozīmē zaudēt. Jo manā leksikā nav tāda jēdziena - "tas ir neiespējams". Jebko līdz šim bija iespējams panākt, ja bija pietiekami liela apņemšanās, vajadzība un mērķis tālu priekšā. Sāku domāt arī par teikumu, ko mamma man rudenī teica, kad biju aiztraukusies pa galvu pa kaklu uz Latviju, palīdzēt vecmāmiņai novākt ķirbju ražu - ka es mēdzot pamest lietas, kas man neizdodas...
Labi, pieļauju, ka šīs pašatklāsmes nav interesantas, taču Ukrainas apmācības dod ļoti daudz: intensīva krievu valodas zināšanu attīsīšana, atbildības uzņemšanās par divdesmit pieciem talantīgiem, gudriem un ļoti pieredzējušiem cilvēkiem, garas un aizraujošas diskusijas par Rietumu-Austrumu Eiropas sadursmju līniju ...