mājupceļš

Bija patīkami izjust dažādās māju-tuvuma-sajūtas gradācijas, braucot no Berlīnes uz Rīgu. Pēc pilnīgi nejēdzīga 350 km līkuma, kas nobrauktas lejup gar Vācijas-Polijas robežu, tiekam laipnīgi izsēdināt Čenstohovā - tai pašā, no kuras nāk mana Lielā Love, kur ir vismaz četras bērnu ratiņu ražotnes, veikalā pārdod rīvētus siera atgriezumus picām un pie pilsētas robežas atrodami Gredzenu Pavēlnieka cienīgi pakalni ar baltām pilsdrupām.Diemžēl šoreiz Čenstohova tik laipna ne pret mani, ne Oskaru nav, tādēļ mistiskā krustojumā pie vientuļa ceļmalas bāra "FAST FOOD BAR MAIAMI" nostāvam apuveni divarpus stundas, sākas drūmas prognozes par rītausmas sagaidīšanu, kad pēkšņikamēr kā zilās fejas apstājas sagrabējušā busiņā braucoši poļu strādnieki, no kuriem divi jau pēc četriem rītā pļauj iekšā 12% alu un atsakās noticēt, ka gaišmatainais un plecīgais Oskars ar smalko balsi nav "ģivčinka". Vieglā rītausmā tiekam apdāvināti ar ORiFLAME smaržu paraudziņiem un izsviesti gigantiskā krustojumā, jo mūsu ceļš tālāk iet uz Varšavu, bet strādnieki dragā uz Toruņu. Ārā ir sasodīti tumšs un auksts, patilte visnotaļ nav piemērotākā stopēšanas vietas, Oskars paņem manu roku un saka - ejam! Nezin ciki tālu būtu tā tipinājuši, ja ne pēkšņi nobremzētu fūre ar zilo feju numur divi - laipnu un interesantu šoferi, kas tiek atzīts par simpātisku gan no manas, gan Oskara puses. Ar feju izjokojamies poļu-krievu valodā, viņš mums iedāvina lielisku Polijas karti un novēl laimīgu ceļu - kad mūsu ceļi šķiras, ir jau saules gaisma. Veicot ceļu ar daudzām un varen dažādām mašīnām, nonākam aiz Suvalkiem (paldies Dievam Augustovā, kas ir kara stopētāja ielākais bieds, nenākas izkāpt), kur katra otrā mašīna jau brauc ar Lietuvas numuru - poļi, lūk, nav pacēluši nodokļus, tāpēc lietuvieši katru nedēļas nogali šķērso pierobežu, lai iepirktos). Mūs paņem tipisks Kauņas pamatiedzīvotājs (ērtas ttrenniņbikses, Mātes valodas intensīvs lietojums, dažādi burlaku piedzīvojumi), kas brauc mājās no Londonas - nedaudz apgrūtinošs faktors ir stūres atrašānās labajā pusē, kas katru apdzīšanas manevru padara par piedzīvojumu. Tā kā lieuviski tik labi nesaprotu, man nav jāklausās, kā viņš dienējis Franču leģionā, no kura izmests, kā blandījies riņķī armijas formā, dzinis mašīnas un vēl tik ko ne. Toties izmet viņš mūs tik labi pazīstamajās gigantiskajās krustcelēs pie Kauņas, pa kurām pirms kādiem gadiem trim agrā sestdienas rītā un ne visai svaigā ģīmī, pāri barjerām rāpāmies mēs ar Enni. Mājās, mājās, mājās - man gribas klaigāt, ierodoties Viļņā, bet Oskars aizrāda, ka Viļņa tomēr ir viņējā. Saulrietā iebraucot pakalnos, kas ieskauj manu otru mīļāko Lietuvas pilsētu, jau nezinu, kur aiz priekiem likties. Oskars mani atstāj Martinas un dodas mājās atgūties pēc brauciena, kamēr es pucējos jaukam vakaram Viļņas vecpilsētā ar saviem lietuviešu draugiem.
Viļņas vecpilsētas ielas ir tik pazīstamas un mājīgas, valoda - kaut arī nesaprotama, bet savējā. Aperatīvu dzeram COZY, kur rudenī ar Vahaganu vēl ēdām vakariņas. Balle izbeidzas ap trijiem naktī, kad nogurums vairs neļauj grozīties popa ritmā un soļojam mājās (ceļš pēc Marinas aprēķiniem aizņemot pusstundu, bet ievelkas līdz stundai).Nākamajā pusdienlaikā ar abiem ieturam ģimenes brokastis iepirkšanās centrā BIG'as un dodoties stopēt mājup jau sajūta, ka veicamais attālums ir ne lielāks kā Rīga-Kuldīga, vai kā tamlīdzīgi. Nepadodos pēdējā šofera sirsnīgajiem uzaicinājumiem "purināt" vodku, kas atrodama viņa ledusskapī, un izkāpju pie Akmens tilta. Atvadoties vēl jāskatās varen sarūgtinātajā fūres stūrmaņa sejā un murminājumā, ka "tādas meitenes kā Tu jau uz ielas nemētājas". Esi sveicināta mājās, ceļā pāri Akmens tiltam saka saulrieta izgaismotā Vecrīgas ainava ...